Pēct cilvēka, pārāk pēct cilvēka

1878. gadā Fridrihs Nīče publicēja eseju «Cilvēcisks, pārāk cilvēcīgs», kurā kritizēja reliģiju un morāli, uzskatot tās ne par augstākās patiesības avotiem, bet gan par psiholoģisku fenomenu, kas atspoguļo mūsu bailes no ciešanām un nāves — kaut ko nedievišķu, bet, tieši otrādi, visdabiskāko cilvēkam. Neizturami cilvēcīgs. Sapnis par nāves pārvarēšanu pastāv tikpat ilgi, cik pastāv kultūra, — cilvēka apziņa var pieņemt jebko, izņemot paša beigu faktu.

Un ko, ja tas nemaz nav nepieciešams? Ja mūsu sugas evolūcija tikai sākusies? Ja nāve patiesībā nav dabiska? Ja cilvēkiem nevajadzētu ciest, un bailes, ar kurām ir piesātināta visa cilvēka kultūra, bija tikai pagaidu neērtība?

Filozofs Marija Ivancenko veic aizraujošu pētījumu par mūsdienu transhumānisma koncepcijām, lai parādītu, kā izskatās nākotnes sabiedrība, kas ir supertehnoloģiju ētika, kāda ir mūžības ideoloģija, kāpēc nemirstība vienlaikus vilina un biedē, vai ir morāles kategorija bezgalīgajā esamībā un kādi ir pārejas modeļi no cilvēces uz pēct cilvēci.