Mākoņu pulks

Šodien rakstīt par karu - par to pašu, Lielo Tēvijas karu, - ir grūti. Tāpēc, ka daudz jau ir uzrakstīts un izstāstīts, jo tagad jau gandrīz nav palikuši tie, kas to atceras. Rakstīt pusaudžiem ir divreiz grūtāk. Mūsdienu jaunā paaudze, šķiet, interesē pavisam citas lietas... Izrādās, nē! Tieši pusaudži piešķīra šai grāmatai pirmo vietu Viskrievijas konkursā par labāko literāro darbu bērniem un jauniešiem "Grāmatu". Tieši viņiem šis sirdsapziņas stāsts atrada visdzīvāko atsaucību. Sarežģīta, pretrunīga, tā reizēm izgriež dvēseli uz āru, bet arī liek labāk sajust un saprast to, kas bija. Priekšā parādīsies viņi: līdz viduklim dubļos un sniegā, partizāni pavada nobijušos policistus, izmaina pie vāciešiem granātas par slaveno lendlīzovsku sautējumu, izmisīgi vēlas sasilt un paēst. Lūk, Dima, kurš pirmajās kara dienās zaudēja ģimeni, paņēmis rokās ieročus un sapņojot beidzot atvērt skaitu nogalinātajiem vāciešiem. Lūk, arī drosmīgais Saničs, apburts ar čigānieti no lodes un fotokadra, muldētājs un cīnītājs no Dieva, baidās no trim lietām: nodevības, no stāsta vecmāmiņas stāstiem un stingrās meitenes Alektinas. Un te ir Kovalec, rūpīgi izsukājot matus ar friziera ķemmi, bet drosmīgs un izmisīgs karavīrs. Vai Šuriks ar iesauku Šurijs, kurš sapņo beidzot saņemt savu pirmo pistoli... Divdesmitais gadsimts ir aizvēris savas durvis, aiznesot līdzi miljonus dzīvību, kuras aiznesa miljoni kari. Bet caur pulvera dūmiem uz mums skatās gan Saničs, gan Kovalec, gan Alka un daudzi citi. Kas viņi ir? Grūti teikt. Skaidrs ir viens: visi viņi - mākoņu pulks. "Mākoņu pulks" - mūsdienu grāmata par karu un tā varoņiem, grāmata par likteņiem, par pienākumu un, protams, par drosmi dzīvot. Grāmata, kas uzrakstīta mūsu jaunatnes prozas kanonos, bet drosmīgi pārkāpjot šos kanonus. Varoņdarba trūkums, vienkāršība, nepateikšana, ikdienišķība KARA liek šo grāmatu nostādīt vienā rindā ar labākajiem XX gadsimta darbiem. Bērniem vecākajā skolas vecumā.