Lermontovs

Aleksandrs Bloks, rakstot atsauksmi par kārtējo grāmatu par M. J. Lermontova dzīvi un radošumu, it kā līdzjūtīgi izsakoties par mūsdienu un nākotnes biogrāfiem, sūdzējās: «Nav pamata pētīt Lermontovu — biogrāfija ir nabadzīga. Paliek tikai „paredzēt“ Lermontovu.» Tomēr «pamats» dzejnieka izpratnei tomēr ir — tās ir viņa dzejas. Grūti atrast vēl kādu tādu rakstnieku mūsu literatūrā, kura radošums — ģeniālās dzejas, poēmas, drāma un proza — tik pilnīgi un dziļi atspoguļotu viņa likteni, dzīves apstākļus un personības veidošanos. Mihaila Jurjeviča Lermontova radošā mantojuma liecības par viņu kā par cilvēku ir pilnīgākas un aizkustinošākas nekā laikabiedru atmiņas un, nenoliedzami, ir labākais sākotnējais materiāls tam «paredzējumam», par kuru sapņoja A. Bloks. Jaunās grāmatas par Lermontovu autors, pārdomājot dzejnieka likteni, detalizēti analizē vispirms viņa darbus (tostarp arī nepilnīgos, agrīnos darbus), izmanto spilgtākos un autoritatīvākos pētījumu darbus no pagātnes, kā arī filozofus un rakstniekus Sudraba laikmetā, kuru viedokļi par M. J. Lermontovu ir nezināmi plašajam lasītājam, piekrīt un polemizē ar tiem. Lermontovs ir lasīts dziļi un jaunā veidā, kas notiek tajos gadījumos, kad dzejnieks (Valērijs Mihailovs — vairāk nekā divdesmit dzejas un prozas grāmatu autors) raksta par dzejnieku.