Puškins Mihailovskā

Īpašums Mihailovska, Abrama Hannibala mantojums, «Pētera Lielā araps», A. S. Puškins pirmo reizi apmeklēja 1817. gadā, pēdējo reizi — 1836. gadā; dzejnieka tikšanās ar Mihailovsku aptver divus gadu desmitus: viņš šeit ieradās dažādos dzīves posmos. Šeit tika radīti ap simts darbiem, tostarp traģēdija «Boriss Godunovs», romāna «Eugēnijs Oņegins» nodaļas, poēma «Graf Nulins», dzejoļi «Ciema», «Proroks», «Es atceros brīnišķīgu mirkli...», «Atkal es apmeklēju...». Šeit dzejnieks tiecās visgrūtākajos dzīves brīžos un šeit, pie Svētogoras klostera, viņš atstāja vēlēšanos sevi apglabāt.
«Puškins Mihailovskā» — galvenais darbs pazīstamā puškiniša Arkādija Moisejeviča Gordina (1913–1997). Vēl 1939–1940. gadā A. M. Gordins piedalījās pirmās zinātniski pamatotās ekspozīcijas izveidē Mihailovskā, 1945–1949. gadā viņš bija Puškina rezervāta zinātniskās daļas vietnieks, bet 1957–1963. gadā — Visas Savienības A. S. Puškina muzeja zinātniskās daļas vietnieks.
Balstoties uz plašu faktisko materiālu, tostarp arhīvu avotiem, autors aizraujoši stāsta par Mihailovskā nozīmi dzejnieka liktenī. A. M. Gordina grāmata iznāca 1989. gadā un kopš tā laika jau vairākkārt pārizdota, joprojām paliekot par klasiku puškiniškā literatūrā.