Vikinga mīti un leģendas

Kādas pasakas īstie vikingi stāstīja saviem bērniem un vai tajās tika runāts par to, kā pieradināt pūķi?

Eiropas Ziemeļu stāstījumu motīvi ir caurvijuši visu mūsu kultūru — no Vāgnera operām līdz Tolkiņa «Gredzenu pavēlniekam». No «Eddas» un «Kalevalas» dziesmām, no skandināvu leģendām par Nibelungiem stiepjas pavedieni uz bruņinieku romāniem un stāstiem par Karali Artūru. Un tautas pasakas par elfiem, rūķiem un troļļiem deva sākumu pasaku fantāzijas žanram — no «Narnijas hronikām» līdz «Harijam Poteram».

Stāstījumi, kas radās Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas un Islandes teritorijā, zemēs, kuras mēs pazīstam kā nebaidīgo vikingu zemi, ir piepildīti ar zobenu zvaniem un rūnu maģiju, šeit dzīvo visfantastiskākie radījumi un vislielākie varoņi.

Ar leģendām no Tora un Odina pasaules, pūķiem un valkīrijām krievu lasītāju iepazīstināja XIX gadsimta vidū vēsturnieks, literatūrzinātnieks un tulkotājs Pēteris Polivijs. Viņa mītu un leģendu krājums no Skandināvijas krievu skolēniem bija tāds pats atklājums kā «Senās Grieķijas leģendas un mīti» Kunas. Pusstundas gadsimta laikā šī grāmata atgriežas pie mums ar burvīgām Džozefa Alanen, Roberta Vilhelma Ekmaņa, Akseli Galena-Kallelas, Ferdinanda Leke, Artūra Rēkhama un citu slaveno mākslinieku ilustrācijām.