Asinis nav ūdens

Līdz kuram līmenim var iet uz upuriem tuvinieku labā? Kā, dzīvojot citu labā, nezaudēt sevi? Vai upurēšanās ir tieši tāda, lai dotu bez atlikuma? Šos jautājumus katrs risina pats. 
Ellai šāds jautājums nemaz nebija — viņa, šķiet, piedzimusi, lai kalpotu tuviniekiem. Savukārt Emma, viņas māsa, vienmēr uzskatīja, ka nevienam neko nav parādā. Viņa dzīvoja pilnībā, neatskatoties, vienmēr zinot, ka ir Ella — bezatbildīga, uzticīga, paklausīga. Uz kuru var paļauties, kura vienmēr sniegs plecu.
Un kurš galu galā ir laimīgs? Tas, kurš ņēma, vai tas, kurš deva? Tas, kam ir ko atcerēties, vai tas, kurš dzīvē tā arī neko neredzēja? Vai tiešām tīra sirdsapziņa un uzticība radniecīgām saitēm ir vērta dzīves, kuras, būtībā, nemaz nebija?