Debesis mūsu mīļais mājoklis...

Krievu dzejnieka-fronteņa Alekseja Ivanoviča Fatjanova (1919–1959) popularitāte karavīru paaudzei ir salīdzināma ar Vladimira Vysocka popularitāti sešdesmito gadu paaudzē. Bet arī tagad pat tiem, kuri nezina Alekseja Fatjanova vārdu, ir pazīstama viņa radošā darbība. Dziesmas uz viņa dzejas, caurstrāvotas un patiesas, joprojām atsaucas sirdī un atmiņā: „Pilsētas dārzā spēlē pūšamo orķestri...”, „Kur jūs tagad esat, draugi-viņi?”, „Virs Krievijas debesis ir zilas...”, „Kad pavasaris nāks, nezinu...”. Šīs dziesmas dziedāja visa valsts kopā ar filmu varoņiem „Kāzas ar mantu”, „Debesu lēnākā gaita”, „Māja, kurā es dzīvoju”, „Lielā dzīve”. „Visu savu bērnību es pavadīju bagātīgajā viduskrievu dabā, kuru neapmainīšu ne pret kādām kūkām Krimā un Kaukāzā,” rakstīja Aleksejs Fatjanovs. — Pasakas, pasakas, Andersena, Grimma brāļu un Afanasjeva pasakas — lūk, mani uzticīgie pavadoni uz lauku ceļa no ciemata Petriņo līdz provincē esošajam Vjazņikiem, kur es iestājos skolā un, mācoties tajā trīs gadus, tiku nogādāts Maskavā iekarot pasauli. Pasauli es neiekaroju, bet rakstīt iemācījos tik labi, ka sāku rakstīt dzeju Bļoka un Ešenina ietekmē, kurus mīlu joprojām bezgala.” Tāpat kā daudziem viņa vienaudžiem, Fatjanovam bija grūta karavīra liktenis. Viņš karu sagaidīja aviācijas garnizonā pie Brianskas, pirmo ievainojumu guva, izlaužoties no vācu aplenkuma, otro — 1944. gada decembrī, iebrūkot Sekesfehervāras pilsētā Ungārijā. Viņa dzīve bija pilna un spilgta, bet, saskaņā ar skumjo krievu dzejnieku tradīciju, īsa. Aleksejs Fatjanovs aizgāja 41. dzīves gadā, atstājot valstij savas dzejas — „tautas vārdus”.