Skumjā grāmata

„Ko redzi, to arī raksti, bet to, ko neredzi, rakstīt nevajag.” Sofja Stanislavovna Piljavska nejauši izvēlējās šos vārdus no Mihaila Bulgakova „Teātra romāna” kā epigrafu savai „Skumjajai grāmatai”. Kāpēc skumjā? Tāpēc, ka citāda tā būt nevarēja: Piljavska piedzimusi 1911. gadā un nodzīvojusi līdz 2000. gadam. Viņas liktenī ietilpa viss briesmīgais XX gadsimts, kurš viņu nežēloja, sitot pa seju: tēva arests 1937. gadā, karš, tuvinieku zaudējums. Bet šajā sievietē bija tik daudz cieņas, dižciltības, tik daudz gudrības un izturības, ka salauzt viņu gadsimtu vilkādu neizdevās. Piljavska patiešām rakstīja tikai par to, ko redzēja. Un viņa redzēja daudz un daudzus. Jeļena Sergejevna Bulgakova, Olga Leonardovna Knipper-Čehova, Ivans Mihailovičs Moskvin un daudzi citi parādīsies jums kā dzīvi cilvēki. Piljavska pastāstīs, kā Ivans Moskvin izglāba teātra trupas, kas atradās Minskā pirms okupācijas, kā mhatovci izvilka no vagona ar cietumniekiem represēto Nikolaju Erdmanu, kā viņa pēc Knipper-Čehovas lūguma mazgāja Antona Pavloviča nāves kreklu, kā pēc viņas tēva aresta Stanislavskis neļāva viņu atlaist no teātra, kurā viņa kalpoja līdz mūža galam, nospēlējot daudzas lomas. Tā ir skumja grāmata, bet ne bezcerīga. Jo tā ir par cilvēkiem, kuriem bija radošums, un tas nozīmē, ka viņi zināja, kāpēc dzīvo.