Grāmatu zaglis

Janvāris 1939. gads. Vācija. Valsts, kas tur elpu. Nekad vēl nāvei nav bijusi tik liela darba slodze. Un būs vēl vairāk. Māte ved deviņgadīgo Līzi Memingeru un viņas jaunāko brāli pie audžu vecākiem netālu no Minhenes, jo viņu tēva vairs nav — viņu aiznesa sveša un dīvaina vārda «komunists» elpa, un mātes acīs meitene redz bailes no tāda paša likteņa. Ceļā nāve apciemo zēnu un pirmo reizi pamanīja Līzi. Tā meitene nonāk uz Himmels-štrāses — Debesu ielas. Nezinu, kurš izdomāja šo nosaukumu, tam bija veselīga humora izjūta. Ne tā, ka tur būtu īsta elle. Nē. Bet arī ne kāda paradīze. «Grāmatu zaglis» — stāsts, kurā, starp citu, runāts: par vienu meiteni; par dažādiem vārdiem; par akordeonistu; par dažādiem fanātiskiem vāciešiem; par ebreju izsistēju; un par daudziem zādzībām. Tā ir grāmata par vārdu spēku un grāmatu spēju barot dvēseli.