Mirušās dvēseles. Revizors. Pēterburgas stāsti

Kas ir lielā rakstnieka noslēpums? Gogoļs ir atzīts par klasiku izcilajā Krievu literatūrā 19. gadsimtā, un par to nevienam nav šaubu. Pietiek izlasīt pāris lapas no jebkura viņa stāsta, lai uzreiz pārliecinātos — priekšā ir talantīgs vārda meistars. Viņa agrīnie darbi, kas publicēti 1829.–1830. gadā: — „Vakarā pirms Ivana Kupalas”, „Soročinskas gadatirgus” un „Maija nakts”, uzreiz atnesa viņam slavu. Tomēr viņa pirmā darba — „Gants Kihēlgartens” — publicēšana beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Tas lika Gogoļam attālināties no savu romantisko jaunības noskaņu aprakstiem un pievērst uzmanību vairāk ikdienišķai jomai — dzīvei savā dzimtajā Mazkrievijā. Šī krāsainā tēma bija jauna prasīgajai Pēterburgas publikai. Un Gogoļs burtiski uzsūca šīs dzīves realitātes; viņam bija par ko rakstīt. Tajā pašā laikā viņš bieži sūtīja vēstules savai mātei ar lūgumiem aprakstīt vietējās apģērba detaļas vai izklāstīt tautas tradīciju nianses. Un tomēr šādu etnogrāfisku detaļu panākumiem bija par maz. Gogoļs bija patiesā mākslinieka talants koncentrēt savos stāstos visu savu dzīves pieredzi. Tieši šī iezīme atnesa panākumus viņa „Pēterburgas stāstiem”, kuru dažādas daļas tika radītas no 1820. līdz 1840. gadam. Gogoļs nebija dzimis Pēterburgā, tomēr viņa apraksti Ziemeļu galvaspilsētā un tās iedzīvotāju likteņi nav līdzīgi nevienam citam.

Gogoļs ļoti rūpīgi strādāja pie saviem tekstiem. Divi viņa visapjomīgākie darbi — „Revizors” un „Mirušās dvēseles” — izauga no pavisam īsām stāstiem, kurus, pēc literāro kritiķu apgalvojuma, pārstāstījis rakstniekam Puškins. Mazais skaits saglabājušos melnrakstu parāda, cik saspringti Gogoļs strādāja, lai paplašinātu un izsmalcinātu šos sižetus līdz kristāla stāvoklim, kurā atspoguļojās visa Krievijas dzīve tajā laikā. „Mirušās dvēseles” tika iecerētas kā trilogija, kur galvenais varonis aug savā morālajā izaugsmē no sīka krāpnieka, kurš cenšas negodīgā veidā atstāt iespaidu uz sabiedrību, līdz patriota, kurš cīnās par savas valsts attīstību un labklājību. Diemžēl pilnībā īstenot šos plānus Gogoļam neizdevās. Vēsture ir atnesusi līdz mums tikai fragmentus otrās daļas „Mirušās dvēseles”, kas kopā ar citiem darbiem iekļauti šajā krājumā. Vēl viena izdevuma atšķirīgā iezīme ir bagātība ilustrāciju, ko veikuši vesela plejāde talantīgu mākslinieku. Gogoļs ieguva literārā klasika slavu vēl dzīves laikā, un nav brīnums, ka viņa darbi iedvesmoja, un turpina iedvesmot daudzus otas un zīmuļa meistarus.