Aklums

Nobela prēmijas ieguvēja Žoza Saramaģo romāni ir bagāti ar metaforām. Caur tām var iepazīt sevi, tāpat kā caur taro kārtīm. Nulles pacients pēkšņi aklums, apstājoties pie luksofora. Līdzjūtīgs pilsonis aizved viņu mājās un nozog mašīnu. Nākamajā dienā ārsts pārbauda aklās acis un nesaprot, kāpēc. Pēc dažām stundām baltais aklums piemeklē zagli, pēc tam ārstu, un pēc tam visus, kas ar viņiem kontaktējušies. Pandēmiju nav iespējams apturēt. Tikai ārsta sieva nezaudē redzi. Bet tas ir lāsts, nevis svētība. Viņa redzēs, kā cilvēki zaudē cilvēka izskatu, kā netīrumi apēd pilsētu un kā uzspīd cerības stars… Morālais aklums kļūst par fizisko aklumu. Rakstnieka autorstila iezīme – tiešās runas, izsaukuma un jautājuma zīmju trūkums – liek lasītājam zaudēt ierastos orientierus un alegoriskā nozīmē iegrimt aklumā.