Ivana Buņina, pirmā krievu Nobela prēmijas ieguvēja, dzejnieka un prozaiķa, vārds nekad nav kļuvis par literārās skolas vai virziena simbolu. Bet, paliekot malā no modes literārajām tendencēm laikmetā un saglabājot uzticību zelta laikmeta tradīcijām, Buņins jau dzīves laikā kļuva par klasiku. Saskaņā ar A. Tvardovska vārdiem, viņa dzejai piemīt "pastāvīga tieksme atrast pasaulē "skaistā un mūžīgā apvienojumu"... izzust dabas apvārtnē, bezgalīgo gadsimtu maiņā". Iedziļinoties dabas ainavās, vēršoties pie atmiņu un vēstures dziļumiem, pie cilvēka dvēseles noslēpumiem, dzejnieks bagātināja krievu dzeju ar jauniem intonācijām un attēliem, iemūžinot savā radošumā dīvaino "laika plūstamību" un izslīdošo pasaules skaistumu, kas, kā mirkļa zibens atspulgs, reizēm apgaismo mūsu dzīvi ar noslēpumainu gaismu.
Šī krājuma pamatu veido dzejoļi, kas rakstīti dažādos dzīves gados un iekļauti autora 1934.-1935. gada darbu krājumā.
