Ivans Aleksejevičs Buniņš — dzejnieks un prozaiķis, pirmais no krievu rakstniekiem, kurš saņēmis Nobela prēmiju. «Tas, ka es kļuvu par rakstnieku, notika kaut kā pašsaprotami, noteicās tik agri un nemanāmi, kā tas notiek tikai ar tiem, kam kaut kas „rakstīts uz likteņa”», — reiz viņš rakstīja par sevi. I. S. Šmeļevs teica, ka caur Buniņa prozu atklājas pati Krievija. Revolūcija lika Buniņam pamest dzimteni, bet atmiņa par to kļuva par atbalstu visam viņa turpmākajam radošajam darbam: viņš sāka atjaunot uz visiem laikiem zaudēto Krieviju, tās izzudušo skaistumu savos darbos. Patiesībā arī stāstu cikls «Tumšie alejas» — galvenā Buniņa emigrantu perioda grāmata — ir «mirklīgā mīlestības laika atjaunošana mūžīgajā Krievijas laikā, tās dabā, tās sastingušajā savā krāšņumā pagātnē» (I. N. Sukhih). Šajā izdevumā iekļauts cikls «Tumšie alejas», dienasgrāmatu ieraksti no 1918.–1919. gada «Nolādētie dienas», literārie atmiņu stāsti, grāmata «Tolstoja atbrīvošana», kā arī dzejoļi no dažādiem gadiem.
