Zaplivs

Stāstos krājumā “Zaplivs”, kas rakstīti 1970. gadu beigās – 1980. gadu sākumā, redzams Sorokina optikas veidošanās. Sastingusī padomju ikdiena, nogurušie, pie divdomības pieradušie cilvēki, izsistie jēdzieni atdzīvojas no mazākās autora provokācijas. “Tautas saimniecība”, “lidojošā sanāksme”, “zaplivs” izrādās trausla ciešanu, burleskas un absurda čaula.
Krājuma teksti ir ļoti dažādi — vienos neparasta ir refleksija no pirmās personas (“Vatniks”), citos — žanra lakonisms (“Dzejas un dziesmas”, kas iekļautas romānā “Norma”); trešie ir eksperimenti cilvēka dabu izpētē totalitārā valsts plašumos nobriedušā Sorokina garā (“Rozā klubiņš”, “Vila”, “Nolaišanās”). Grāmata pirmo reizi tika izdota 2008. gadā, kad atsauces uz padomju meta valodu varēja lasīt pat ar nostaļģisku sajūtu. Šodien tēma par plaisu starp vārdu un jēgu atkal ir pārsteidzoši aktuāla.