Autobiogrāfiska, liriska, nostalģiska Leibo grāmata, Marka Aldanova balvas finālists, atgādina par labākajiem krievu prozas paraugiem ‒ no «Arsēņeva dzīves» Ivana Buniņa līdz Aleksandra Iličevska radošumam.
Jaunā Borisa Leibo grāmata veltīta bērnībai, kas pavadīta Maskavā un Maskavas apgabalā, un jaunībai, kas cieši saistīta ar emigrāciju ‒ dzīvi Kiprā un Francijā 1990. gadu beigās. Piesaistīšanās vecākiem, vecmāmiņai un vectēvam, pirmā un, protams, neatbildētā mīlestība, pusaudžu draudzība veido īstu dramatisku mezglu. No tā tiek austs pilns fantāziju un rupjas realitātes stāsts par izaugsmi, pārvēršanos no zēna par vīrieti.
Šajā grāmatā ir ļoti daudz visa. Šeit ir arī atmosfēras nospiedums laikmetam ar tā bīstamajiem likteņa pagriezieniem. Un mīlestības skatījums uz dzīvi, jo autoram katra detaļa ir svarīga: zāles šalkoņa, lietus troksnis, pirmā ziemas sniega vētra... Un sāpīga ilgas pēc atstātā pagātnē. Un piesardzīgs intereses par jauno.
