Valsts. Ko par to raksta filozofi

No seniem laikiem valsts bija neatņemama sabiedrības daļa, kā arī tās organizēšanas veids. Jau Antīkajā laikā intelektuālo aprindu pārstāvji sāka domāt par varas dabu. Sengrieķu filozofi Platons un Aristotelis uzskatīja, ka valsts ir normu sistēma, kas nosaka visu, kas piedalās pārvaldē, dzīvesveidu, bet romiešu domātājs Cicerons tajā saskatīja valdnieka personisko atbildību. Tomēr gadsimtu gaitā izpratne par šo fenomenu mainījās. Viduslaikos politiskais teorētiķis Nikolo Makjavelli un filozofs Toms Hobss uzskatīja, ka valsts pārvēršas dāvanas un sodu mehānismā, bet vara – īpašā spēkā, kas nav sveša morālam vardarbībai. Nedaudz vēlāk Džons Loks pamato varas dalīšanu likumdošanas, izpildvaras un tiesu varā, bet Kants runā par mūžīgo mieru kā visu valstu galīgo mērķi. Pēdējie filozofi galvenokārt kritizēja varu: tā ir varena, var viegli iegūt cilvēku prātus, tāpēc ir nepieciešams noteikt tās robežas un spēt virzīt uz kalpošanu labiem mērķiem. Šī grāmata palīdzēs redzēt, kā pasaules filozofijā mainījās valsts definīcija, un saprast, ko tajā ieguldīja galvenie humanitārās domas spožumi.