Pieraksti pie galvas

Skumjas un priecīgas ikdienas ainas pieklājīgās dzīves. Augstās sabiedrības anekdotes (dažreiz ļoti indīgas). Dabas ainas. Filozofiskas pārdomas. Caurspīdīga, kristāla valoda. Asprātīgs un kodīgs stāstītāja prāts. Neparasta novērošana... «Pieraksti pie galvas», atzīti jau autora dzīves laikā par beznosacījumu šedevru un kļuvuši par savdabīgu «bestselleru» (protams, ļoti šaurā pieklājīgā lokā, bet cita tāda Japānā Heian laikmetā nebija — pilnīgi analfabēts bija ne tikai tauta, bet arī topošā samuraju elite), ielika pamatus unikālam literārajam žanram «dzuihicu», kas vairāk vai mazāk veiksmīgi tulkojams kā «eseja», bet precīzi neesot eseja. Patiesībā «dzuihicu» — vienkārši nekādiem rāmjiem nesaistīti pieraksti par visu un neko. «Tīra māksla» tiešā veidā destilētā formā, «skaistums skaistuma dēļ», necenšoties izglābties caur sižeta peripetijām un novērtēta par to, kas tā patiesībā ir, — absolūta stila pilnība, ar kuru Sej-Šonagonas proza izceļas pat vidū bagātākās talantīgo stilistu viduslaiku japāņu literatūras.