Šis romāns rada cerību, ka cilvēks var paslēpties pat no absolūtā ļaunuma. Paslēpties no tā, izrādīties spēcīgāks par jebkuriem apstākļiem.
Albertam Vaisam izdodas izdzīvot Holokausta laikā, tomēr atmiņas vajā viņu visu mūžu, tāpat kā vilciena skaņa, kas aizved viņa vecākus uz Aušvici un pārvērš viņa jaunāko brāli putnā. Daudzus gadus vēlāk, pastaigājoties pa Ņujorku, Alberts uzduras Atmiņu un aizmirstības namam – ieejot iekšā, var uz visiem laikiem aizmirst visu, kas tik ilgi viņu mocījis. Bet vai tiešām atmiņa nedod mums patiesu zināšanu par pašu sevi? Un kas notiks, ja, izņemot fizisko pasauli, kas piesātināta ar ļaunumu, ir arī cita – smalka, pārdabiska? Vai no tās nepazudīs viņam dārgie cilvēki, ja Alberts izdzēsīs mokošās ainas no atmiņas?
Filipa Davida romāns, izcilā mūsdienu serbu rakstnieka, – pledu segas no atmiņām, vēstulēm un redzējumiem – ilustrē Hanas Arendtes teoriju par ļaunuma banalitāti un kolektīvo atbildību par izdarīto un vienlaikus to apgāž.
