Kopējā vaina. Kā dzīvoja vācieši pēc kara

Daudzi zinātnieki devās prom no Vācijas ar "brūno mēri". Viņi nolādēja un aizmirsīja valsti, kas burtiski izmētāja viņus vēstures miskastē, taču ne Kārlis Jaspers, kurš nolēma izturēt šo pārbaudījumu kopā ar savu tautu. Viņš nolādēja Vāciju 1945. gadā. 1937. gadā viņš tika negodīgi atstādināts no profesora amata par līdzjūtību ebrejiem, un pēc tam bijušie kolēģi sāka vajāt profesoru. Zinātnieks pat toreiz negribēja izzust no valsts. Garos astoņus gadus viņš rakstīja "rakstus atvilktnē" un dzīvoja ikdienas apcietinājuma draudu ietekmē. 1945. gadā viss mainījās, fašisma jūgi krita. Jaspers domāja, ka tagad visi, kas sadarbojās ar režīmu, dosies uz vēstures miskasti, kurā viņš pavadīja garos astoņus gadus, bet, ierodoties universitātē, viņš sastapa tos pašus cilvēkus, kas organizēja viņa vajāšanu. Izskatījās, ka visi ir aizmirsuši pagātni. Zinātnieks nespēja izturēt šo negodu, viņš nolādēja Vāciju un devās prom no valsts. Viņš vairs nekad neiegāja vācu zemē, un viņa vilšanās rezultāts bija filozofa galvenais darbs: "Vainas jautājums", kurā viņš pirmo reizi pamatoti un formulēja jēdzienu "kopējā vaina". Šis darbs kļuva par lielā procesa sākumu, apcerot fašisma fenomenu, tieši tas, kā arī vairāki eseju un interviju darbi, kas veidoti ar Kārli Jungu un Zigmundu Freidu, kas mēģināja apcerēt vainas jautājumu no analītiskās psiholoģijas skatupunkta, reizēm veidoja šo grāmatu.