Es nevienu nebaidos

Vilcēns domāja, ka viņš ir ļoti drosmīgs un nevienu nebaida. Viņš pat lepojās ar to priekš savu draugu - vāveri. Tomēr, dzirdot krūmos čaboņu, vilcēns nobijās un, atstājot draugu, skrēja mājās. Viņš pastāstīja mammai par to, kas notika mežā, un mamma palīdzēja viņam saprast, ka visu vēl var labot.