ZELDA
Pirms desmit gadiem tika nolaupīta mana jaunākā māsa. Man neizdevās viņu izglābt.
Es nekad neesmu raudājusi. Bet izpaudu sāpes savā grafiskajā romānā.
Mana varone vajāja bērnu nolaupītājus, lai traucētu viņiem īstenot savu nodomu.
Kad viss kļuva vēl sliktāk, es iepazinos ar Beketu.
Viņa sirds bija laipna, bet dvēsele grimstoja sava pagātnes tumsā.
Viņš juta vainu, tāpat kā es.
BEKETT
Es beidzu ar nākotni, kad veicu to noziegumu, izdarot ellīgu muļķību.
Mans ceļš nebija rozēm klāts. Es biju nabags un izmisīgs.
Pasaulē ir tik daudz netīrības, ka, kad atrodat gaismu, jūs sniedzat rokas uz to no visas spēka.
Zelda bija tieši tāda. Skaista, radoša, ar zaļām acīm.
Mēs visi pieļaujam kļūdas. Bet ir tādas, kuras vairs nevar labot.
Es nevaru un nevēlos sabojāt viņas dzīvi.
Nožēla grauž viņas sirdi, neļaujot dot iespēju uz izpirkšanu.
Vainas sajūta dega viņu no iekšpuses, it kā uguns.
Vai viņi spēs atrast spēku, lai dzīvotu tālāk?
