«Tuvošanās — tas ir dārgums, ko jāsaudzē», — saka Ošo. Pat vislaimīgākajā ģimenē reizēm rodas apakšējā sajūta, ka kaut kas pietrūkst. Un tas kaut kas — tuvības kvalitāte.
Ošo ir pārliecināts: nav svarīgi, cik ilgi tu esi dzīvojis ar cilvēku — vienu mēnesi vai divdesmit gadus — bieži «nepazīstamība» nepazūd. Daudzi baidās parādīt sevi svešam cilvēkam tādu, kāds viņš ir, bez uzlabojumiem — jo tas ir tāpat kā spert soli pa virvi, kas ir izstiepta virs bezdibeņa. Bet tajā pašā laikā katrs vēlas tuvību, jo citādi nāksies būt vientuļam visumā — bez drauga, bez kāda, kam var atklāties un pastāstīt visus savus noslēpumus... Kā pārvarēt sevī šo pretrunīgumu?
Savā grāmatā Ošo palīdz apzināt tuvības bailes. Viņš māca skatīties iekšā un atbrīvoties no visa, kas liek justies kaunam pret citu cilvēku. Viņš rāda, kā pieņemt sevi tādu, kāds esi: «Jums nav ko slēpt. Atmetiet visu, kas liek jums domāt: "Ak, dievs, par to uzzinās citi!" Atstājiet sev klusumu un mīlošu sirdi».
Populārakas
