Dievišķā komēdija

Dante Aligjēri 1265–1321 – viduslaiku itāļu dzejnieks un sabiedriskais darbinieks. Agrīnos dzejoļus Dante pētnieki dēvē par pirmo lirisko autobiogrāfiju pasaules literatūrā. Dante patiesi stāsta tajos par savu platonisko mīlestību pret Beatrisi – tēls bija reāls prototips Beatrise Portinari, kuru dzejnieks redzēja tikai trīs reizes. Jaunā Beatrise kļuva par sapņu, vīziju un redzējumu objektu Dantem, apgaismojot viņa dzeju ar patiesas sirds jūtu gaismu. Pie sava galvenā darba Dievišķā komēdija 1300–1321 Dante strādāja daudzus gadus un spēja to pabeigt pašos pēdējos dzīves mēnešos. Savu darbu Dante nosauca par Komēdiju, domājot ar to tās vidējo stilu, laimīgu beigu un izklaidējošumu. Epitetu dievišķā pievienoja Komēdijai Džovanni Bokačs. Dante būtiski pārveidoja tajā laikā populāro žanru ceļojums caur mokām, jo parādīja ne tikai elles dziļumus, bet pats, būdams dzīvs cilvēks, izgāja un aprakstīja visas tajā laikā zināmās pēcnāves pasaules jomas. Zemes prātu Dievišķajā komēdijā iemieso dzejnieks Vergīlijs, kurš pavada Danti caur elli un šķīstītavu, bet atstāj pie debesu sliekšņa. Mūžīgās prieka un gaismas mājvietā dzejnieka ceļvedis kļūst viņa mīlestība un muze – skaistā Beatrise!