Iekšējā ceļojums uz Vrindāvan

Kopš seniem laikiem Svētās vietas vienmēr ir piesaistījušas svētceļnieku uzmanību. Bieži vien viņi veica ilgstošus un ārkārtīgi grūtus ceļojumus uz šādām vietām, lai atjaunotu un nostiprinātu savu ticību. Senos laikos, kad ceļi vēl nebija tik labiekārtoti kā tagad, ticīgie dažādām konfesijām devās ceļā, atstājot ierasto dzīvi ciematā. Viņi gāja pa bīstamām takām, virzoties uz Svēto vietu. Ceļā viņiem gadījās sastapt savvaļas dzīvniekus, plūstošas upes un laupītājus, kuri atņēma viņu pieticīgās mantas. Bet, cik lieli arī nebūtu šķēršļi ceļā, svētceļnieki vienmēr uzskatīja savu ceļojumu par liktenīgu. Kāpēc?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums jāizprot, kas atšķir svētceļojumu no parasta ceļojuma. Atbilde ir tāda, ka svētceļojums — tas nav tikai fizisks ceļojums uz kādu īpašu vietu, tas ir arī iekšējs garīgs ceļojums pie Dieva.

Kristiešiem un ebrejiem šāda īpaša Svētā vieta, kuru viņi noteikti jāapmeklē vismaz reizi savā dzīvē, ir Betlēme vai Jeruzaleme. Musulmaņiem — tas ir Meka un Medina, bet budistiem — tas ir Bodh Gaja.

Krišnas bhaktām — Vrindāvan — ir visdārgākā vieta. Tur, Svētajā zemē, kur notika Krišnas spēles, viss palīdz viņiem iegrimt savā prātā Krišnā.