Ētika.

Benedikts Spinoza - pamatīga, nozīmīga figūra pasaules filozofijas vēsturē. Spinozas mācība turpina Dekarta uzsāktās revolucionārās domāšanas kustības Eiropas filozofijā, noraidot iepriekšējo gadsimtu vērtības, viduslaiku reliģisko dogmatiku un autoritāšu neapstrīdamību. Spinoza bija filozofisks sacelšanās dalībnieks savā laikā; par brīvdomību no viņa atteicās viņa paša kopiena. Spinoza kļuva par izsistā, ko vajāja baznīca, kas, tomēr, nekādā veidā neapšaubīja ne viņa uzskatus, ne viņa mācības sastāvdaļas. Pasaules filozofijā bija domātāji, kurus raksturoja dzejiska valoda; bija tādi, kurus raksturoja pacilāts pārdzīvojums; bija tādi, kurus raksturoja materiāla vienkāršība vai, tieši pretēji, sarežģītība. Tomēr filozofijas vēsturē nebija tik argumentēta, "matemātiska" filozofa. Spinozas "Ētika" - it kā nevis grāmata, bet bezgalīgi stingru vienādojumu, formulu, cēloņu un seku kopums. Filozofija Spinozai ir kaut kas vairāk par cilvēku, viņa domām un jūtām, un tāpēc filozofijā nav vietas cilvēciskajam. Spinoza apzināti ignorē jebkādu cilvēcību savos darbos, atstājot tikai kailus, ģeometriski precīzus, izstrādātus pierādījumus, skholijas un korollārijus, no kuriem veidojas viena no visbrīnišķīgākajām filozofiskajām sistēmām vēsturē.