Odri Hepberna. Dzīve, ko stāsta viņa pati

Lai gan Odri Hepberna sāka rakstīt savus memuārus pēc tam, kad ārsti viņai noteica letālu diagnozi, šajā pārsteidzoši gaišajā grāmatā jūs neatradīsiet ne sūdzības, ne rūgtuma, ne lāstu nežēlīgajai liktenim — tikai ATZINUMU MĪLESTĪBĀ pret cilvēkiem un dzīvi.
Visbrīnišķīgākā sieviete visu laiku un tautu pēc žurnāla „ELLE” aptaujas (ņemot vērā ne tikai ārējos datus, bet arī dvēseles skaistumu) aizgāja tikpat tīri un gaiši, kā dzīvoja, veltot pēdējos trīs mēnešus ne rēķinu kārtošanai, bet pateicīgiem atmiņām par visiem, kurus mīlēja...
Viņas pagātne nebija bezmākoņaina — Odri auga bez tēva, pārdzīvojot bērnībā vācu okupāciju, — bet arī „Holivudas Pelnrušķīte” viņu nosauca ne nejauši: saņemot „Oskaru” par pirmo lielo lomu (princeses Annas lomā filmā „Romas brīvdienas”), Hepberna iekaroja kinovērotāju mīlestību visā pasaulē ar tādiem šedevriem kā „Brokastis pie Tifānijas”, „Mana skaistā lēdija”, „Kā nozagt miljonu”, „Karš un miers”. Pēdējā viņas loma bija eņģelis Stīvena Spīlberga filmā, bet pēdējie vārdi: „Viņi mani gaida... eņģeļi... lai strādātu uz zemes...” Galu galā galveno savas dzīves darbu Odri Hepberna uzskatīja nevis par kino, bet par darbu UNICEF — organizācijā, kas palīdz bērniem visā pasaulē, kurai viņa kļuva par īstu eņģeli sargu. Pēc tam pat teica, ka Odri pieņēma svešu sāpi pārāk tuvu pie sirds, ka tas arī iznīcināja viņu, izraisot letālu slimību, — bet viņa vienkārši nevarēja citādi... Dzirdiet dzīvo balsi vienai no lielākajām „zvaigznēm” XX gadsimtā — pārsteidzošai leģendai ar dzelzs raksturu, bailīgu stirniņu acīm, elfa seju un eņģeļa dvēseli...