Amerikāņu filozofa Viljama Džejmsa (1842—1910), vadošā pragmatisma un funkcionālisma pārstāvja, kuru parasti dēvē par mūsdienu psiholoģijas tēvu, dzīve nebija bagāta ar notikumiem, izņemot to, ka viņš divreiz tika godināts ar iespēju vadīt Amerikas Psiholoģijas asociāciju, nodibināja Harvarda universitātē, kur mūžīgi mācīja, pirmo ASV pielietojamās psiholoģijas laboratoriju, un vēlākajos gados aizrāvās ar spiritiem. Taču pēc lielā zinātnieka nāves sākās viņa teoriju piedzīvojumi, kas tās reizēm apstrīdēja un gāza, reizēm atkal cēla uz pjedestāla, reizēm veiksmīgi aizmirstot — lai atgrieztos pie tām desmitgadēm vēlāk. Reliģiskā pieredze daudzveidība — viens no vispazīstamākajiem Džejmsa darbiem, kurā viņš koncentrējas uz psiholoģiskajām problēmām, kas saistītas ar reliģiskām un mistiskām pieredzēm, skaidri nošķir psiholoģisko dabu filozofiskajam pieredzei un tās filozofisko nozīmi, un norāda uz nepieciešamību atšķirt kāda reliģiska fenomena praktisko vērtību no jautājuma par šī fenomena izcelsmi, noraida ideju par zinātnes pārākumu pār reliģiju, uzsverot to atsevišķo un nesalīdzināmo vērtību, un izveido patiesu klasifikāciju par visbūtiskākajām reliģiskās dzīves iezīmēm — no ticīgā garīgā pasaules prioritātes pār redzamo līdz viņa pārliecībai par glābšanu.
Populārakas
“AST” izdevniecība iesaka
