Mans pirmais vimelbuchs. Priecīgā ferma

Ļoti detalizēti...daudz dažādu varoņu - desmitiem!...Uz vienas bildes visā grāmatas izklājumā var saskatīt vairākus pilnīgi patstāvīgus sižetus. Par katru tādu sižetu var izdomāt savu stāstiņu. Un pat ne vienu. Cik būs bērnu, kas aplūkos tādu bildi, tik būs arī dažādu stāstu ar vieniem un tiem pašiem varoņiem. 
Uz vienas lielas ilustrācijas, kurā saskatāmas vairākas patstāvīgas sižetu līnijas, var izdomāt izklaidējošas un attīstošas spēles, interesantus uzdevumus, mīklas.

Šīm īpašībām piemīt grāmatas, kuras parasti sauc par «vimelbuch». 

Teiksim, šis vimelbuchs saucas «Priecīgā ferma». Grāmatā stāstīts par dzīvniekiem - viesiem praktiski visās Eiropas lopkopības fermās. 

Turklāt, kā mēs jau pamanījām, stāstīts daudzos sīkumos, kas vienkārši vairojas uz zīmējuma. «Vimelbuch» - tas taču tā arī tulkojas no vācu: bagātīga grāmata. 

Bet šeit ir kas interesants. Stāstīts, patiešām, viss ļoti detalizēti, vismazākajos sīkumos, bet...šajā gadījumā nav neviena teksta paragrāfa. 

Problēma ir tāda, ka ilustrācijas vimelbuchā izveidotas tā, ka par visiem varoņiem stāsta paši zīmējumi. 

Visi varoņi atrodas, it kā, kustībā un mijiedarbībā cits ar citu. Iznāk ļoti viegli «lasīt» šādas bildes vispār bez jebkāda apraksta, izdomāt dažādus stāstus un veidot attīstošas un loģiskas spēles.