Viņu nodēvēja par Mīļo Abelli par paklausīgo raksturu. Laipns smaids, gādīgs skatiens — nav brīnums, ka tieši Elīna kļuva par sava tēva mīļoto meitu un ideālo mafijas pasaules princesi... Vismaz tā viņa bija līdz šai dienai. Tagad viss, ko viņa redz spogulī, ir rokas, kas nokrāsotas ar asinīm, it kā ar krāsu. Elīnas māsa gatavojas precēties ar Nikolasu Russo, viena no piecām Ņujorkas mafijas ģimenēm. Par viņa reputāciju visi ir dzirdējuši, un tā ir tumšāka par viņa melnajiem uzvalkiem. Pirmajā satikšanās ar Nikolasu neatstāj Elīnai šaubas: viņš ir tikpat rupjš, cik skaists. Viņai nepatīk ne šis vīrietis, ne tas, ko viņš simbolizē, bet tas netraucē viņas sirdij sisties no visas sirds, it kā lietus pa stiklu, kad viņš ir blakus, un ādai klāt nākt zosāda no viena viņa balss skaņas. Un vēl viņš vienmēr ir blakus. Viņš saka, ko darīt. Viņš liek viņas ķermenim degt, un tas nav tas, ko viņai vajadzētu izjust līgavas klātbūtnē. Elīna, varbūt, ir Mīļā Abelle apkārtējiem, bet viņa sāk saprast, ka viņai patīk tumsa, rupjas rokas un acis, kas ir kā viskijs. Izvairījusies no viena skandāla, viņa grūti var atļauties tikt iesaistīta citā. Turklāt, pat ja Nikolass piederētu viņai, visi zina, ka nevajag iemīlēties mafijas cilvēkā…
