Jāatzīst, ka precīzs ielu skaits Vecajā Viļņā nav zināms nevienam. Pat ģēniji šajā ziņā vairs nav cerību — kādreiz teica: simts astoņas, tad labojās: ak, nē, atvainojiet, simts trīsdesmit viena! Bet, kamēr mēs veicām apmeklējumu pa jaunajiem nezināmajiem rajoniem un pierakstījām stāstus, kas iekļauti sestajā pasaku sējumā, ielas pārrēķināja no jauna, un to izrādījās simts četrdesmit sešas. Tātad, vietā iecerētajiem pieciem sējumiem mums būs veseli septiņi. Kas, no vienas puses, ir laba ziņa. Bet, no otras puses — anarhija un haoss, mēs sūdzēsimies. Pārējā ziņā mūsu pilsētā dzīve rit mierīgi un mērķtiecīgi: policisti veic regulāras reidus, lai noķertu īpaši ļaunos dēmonus, pilsētas gari cep cepumus, bet parastie viļņieši dzer ķiršu alu, sirsnīgi sarunājas ar bezdibeņu, redz sapņus un uzvar nāvi — viss kā vienmēr.
Populārakas
“AST” izdevniecība iesaka
