500 mārciņas gadā un sava istaba – tas ir galvenais, kas nepieciešams sievietei radošumam, pēc Virdžīnijas Vulfas domām. Sava istaba – slavenais eseja, kas balstīta uz lekcijām, kuras Vulfa lasīja Nūnhēmas koledžā un Gērtonas koledžā – divās sieviešu koledžās Kembridas universitātē – 1928. gada oktobrī. Tajā viņa vēršas pie visām sievietēm, kas nodarbojas ar literatūru, un atceras savas lielās priekšteces – Džeinas Ostinas, Šarlotes Brontē, Džordžas Eliotas, – kas bija spiestas rakstīt kopējā viesistabā, slēpt manuskriptus tālāk no svešām acīm un visu laiku saskarties ar viedokli, ka rakstnieka darbs – negodīgs nodarbošanās sievietei. Eseja, neskatoties uz publicistisko formātu, nezaudē skaistumu un precizitāti, kas raksturīga Virdžīnijas Vulfas radošumam, un ir pilna ar smalku humoru un pašironiju.
