Vīdoks. Sēklas Naida

Lūk, dzīvoja sev, var teikt, neciešot titula padomnieks rezervē Ignāts Silaevs. No dienesta izsūtīja, nu un lai nu būtu — naudas taču ne tikai vistas, baloži neielido. Un arī ne garlaicīgi viņam dzīvojas provincē Topinskā: tad vilkacis jānoķer dzīvs, tad slepkavas no apvainotās imperatorienes iegriezīsies uz uguntiņu, bet varbūt pat draugs-vedonis aizvilks līdzi purvā, lai līdz nāvei saskartos ar veselu baru nāru. Bet nē, kādam mežonim atkal pievilka uz dienestu! Aicināja ar kolēģijas asistentu, aizsardzību no imperatorienes sievas viltībām un personīgo gaisa kuģi. Piekrītu. Iegāju aukstajā Jakutskā ar tā viņa gariem un šamaņiem. Lūk, tagad arī izsūc rūgto vārīšanu, kas piepildīta ar asinīm, šausmām un tādu seno un melnu naidu, ka ne katrs brālis inkvizitors to spēs izturēt bez pelēkiem matiem.